Ināra Švarca fotoizstāde "Ienāc manā pasaulē"

Visi laipni aicināti uz izstādes atklāšanu 3.09.2013 pl.16:00

Inārs Švarcs par savu pasauli raksta:

"Aiz loga silta, tveicīga , putnu balsu piedziedāta nakts.

Nespēju iemigt. Domās notiek cīņa, kurai idejai uzvarēt, bet, šķiet, ka vislielāko prāta daļu aizņem šaubas un neticība par to, vai saplānotais un vēlamais īstenosies, vai pietiks spēka tam. Secinu, ka sanāk cīņa pašam ar sevi – gribas padarīt vairāk, redzēt vairāk, izpausties visdažādākos veidos, uzzināt no šīs pasaules vairāk, bet māc šaubas vai paspēšu. Laikam jau tāpēc, iekšējais dvēseles miers un harmonija tik bieži zaudē cīņu ar trauksmi un sasprindzinājumu. Laikam jau pie vainas tie bioķīmiskie, molekulārie jociņi, ar kuriem noņemas mūsu smadzenes. Lai nu kā, bet nespēju savādāks būt. Nespēju sevi iedomāties savādāku, kā pastāvīgi raizējamies par sev mīļajiem, pastāvīgi satraucos par saviem slimniekiem. Tāds nu esmu, tādu mani jāpieņem. Kārtējā bezmiega nakts. Laiks domāšanai un laiks parakņāties domu dziļumos, paplānot nākotni, ja tas vispār iespējams. Plānošana dod zināmu iekšēju mieru un sakārtotību. Tas viss, iespējams, ir mānīgi, bet noderīgi. Tas ir laiks pārvērtēt vērtības, padomāt par mīlestību, par Dievu. Protams, ka mīlestību, vārdos noformulēt diez vai izdosies, bet, var būt, ka kādā naktī, kad miegs mani, atkal, nevēlēsies aplaimot, pacentīšos to darīt. Runājot par mīlestību, es šo vārdu neizrunāju. Es vienkārši mīlu! Vakars. Jau sen kā satumsis un pilsētu apskauj vakara samtainais miers. Vakars. Tikai rets auto iegriež sāpīgu brūci vakara klusumā. Parks. Laternas. Laternu gaisma nedroši izgaismo manu taku. Laterna vēl atceras mīlētāju skūpstus kopš pagājušās vasaras, kurus, tā laimīga būdama izgaismoja. Laterna atceras, kā baidījās vēja pūsmā sašūpoties, lai neiztraucētu mulso jauniešu trauslās, bet dedzinošās sajūtas. Laterna atceras savādo greizsirdību uz jaunajiem mīlētājiem, jo viņai sveša tauriņu sajūta vēderā, sveša mīļu vārdu un solījumu pasaule. Laternai svešs maigums un mīlestība. Laterna tā patiesi nesaprot maigo lapu pieskārienu savam vēsajam ķermenim. Bet laterna ir tik nepieciešama! Tā silda jauniešu juteklību, raisa viņos tālu dienu sapņus. Tā palīdz puišiem izjust meiteņu tvirtās krūtis un naktsvijoļu krāsā smaržojošos meiteņu matus. Laternu lampa pulsē vienā taktī ar abu siržu nevaldāmajiem pukstiem. Tikai laterna to nesaprot. Paldies, Tev, Dievs! Manī atkal ielijusi enerģijas straume. Starp domu kalnu aizām plūst enerģija. Reizēm šī dīvainā enerģijas upe ir rāma un līgani nes savu straumi, reizēm parādās krāces, kuras grūti ar gribasspēku novaldīt un novirzīt loģiskā saprāta virzienā. Dzīve no jauna skatāma ja ne baltā, tad gaiši pelēcīgā tonī. Labi zinu, ka arī turpmāk nāksies vilties gan neizdevušos darbos, gan atliktos, pat nemaz neiesāktos darbos, gan cilvēkos ar viņiem tik spilgti raksturīgajām iezīmēm – skaudībā, negodīgumā, slinkumā, nejēdzībā, stulbumā. Slinkums piemīt, protams, arī man. Cīņa ar to ir šausmīgi nepateicīga un grūta. Tikai žēl, ka ir daudz tādu cilvēku, kuri nemaz necenšas ar to cīnīties, un uzskata un dzīvo pēc principa – kā ir, tā labi, labi ja nav jāpiepūlas. Visbaisākais, ka slinkums šiem cilvēkiem ne fiziskā ķermeņa substancē, bet smadzenēs. Zinu, ka manu ceļu kā vienmēr apgrūtinās veci celmi ar dziļi zemē ieaugušām saknēm. Tie centīsies mani apturēt, tie sagraus daudz labu ideju un vēlmju. Ja tā labi padomā, tas nemaz nav slikti, jo tā no manu ideju kalna atdalīsies sēnalas, jo tikai pamatīgākās idejas spēs pārvarēt celmu naidīgumu un šķietamo spēku. Kopš senseniem laikiem sēnalu atdalīšana bijis svarīgākais rudens darbs, lai no grauda rastos maize. Dievs, vēli lai tik graudu būtu vairāk, kaut tie nogatavinātos līdz var rasties smaržīgs, skaists, neaprakstāmi maigs maizes klaips. Manuprāt, tikai šī klaipa dēļ ir jēga dzīvot. Šobrīd, šai mirklī, kad rakstu šīs rindas, kad aiz loga gaiss karsē cik vien tam spēka no Saules tvert karstumu, darbs, kurš sirdī ienes gandarījumu par paveikto, pat laimes izjūtu, kura līdzinās patiesai eiforijai, manī rodas asociācijas tikai, un vienīgi ar varenu maizes klaipu. Iespējams, tas tāpēc, ka cikls no grauda līdz kūpošam , tikko no krāsns izņemtam, savā varenībā spīdīgam maizes klaipam, prasa bezgala daudz cilvēciskas dvēseles spēka. Visa dzīve sastāv no miljardiem sīkumu, no šķietami niecīgu situāciju, izteikumu, darbību, kustību. Kas mēs par tautu, ja visur pieļaujam krievu noteikumus? Kauns skatīties televīzijas intervijas – ja intervē kādu krievu, protams, ka viņš runās krieviski, un žurnālists, pieglaimīgais latvietis būdams, interviju vadīs un turpinās krieviski. Kāpēc tas neattiecas uz citām tautībām, kuras mūs, jeb to, kas palicis no mums, respektē un nemaz nepieļaus situāciju, ka nerunās latviski. Kas mēs par tautu, kuri paši ar ironiju izturamies pret savu mākslu, kultūru? Cik nav tādu latviešu, kuru auto skaļruņos pat Līgo svētkos skan monotonā, primitīvā krievu mūzika, kuri latviešu valodu sarunās piesārņo ar kliedzošo krievu žargonu. Laikam problēmas ar atmiņu, ja tik ātri aizmirstas viss vulgārais, primitīvais, latvieša mentalitātei svešais, kas bija jāpiedzīvo garajos okupācijas gados. No atmiņas izzudis piedzīvotais tautas pazemojums, kad krievs ar kirza zābakiem bradāja latviešu svētvietas, smejoties par mūsu dievībām un valodu? Kas mēs, kuri pieļaujam, ka skolās mācību valoda nav tikai latviešu, kas mēs, kuri uzspiežam saviem bērniem mācīties krievu valodu, kaut esam lepni par esību Eiropas Savienībā? Kas mēs, kuri neparādām, kurš šai zemē saimnieks un noteicējs? Kas mēs, kuri esam spiesti bēgt izdzīvošanas iespējas meklējumos, kas mēs tādi, kuri nevaram par sevi pastāvēt? Ieraudzīju kādu pāri gados, izkāpjam no auto, kurš to vedis kādu attālumu, lai tie nokļūtu mājās. Pāris vecumā ap septiņdesmit gadu. Vīrs stalta auguma, majestātisku gaitu. Sieva cenšas turēties spraunumā līdzi vīram. Šķietami nekā sevišķa, bet pāri rotā sniegbaltie vīra mati. Ak, kungs, kāds skaistums! Saules staru apmirdzēti sniegbalti mati. Skatos uz šo pāri, līdz tas nozūd manam skatienam. Domāju, cik majestātisks skats! Kas par personību! Nepazīstu šī baltā skaistā sirmuma īpašnieku, bet tādu iespaidu par sevi var radīt tikai garīgi bagāts cilvēks. Domāju, cik daudz dzīvē viņam nācies kļūdīties, vilties, cik sāpju viņš pārcietis. Interesanti, cik daudz viņā laimes un dzīves dotās svētības. Arī manam tēvam bija sniegbalti, sirmi mati."