Ziemassvētku vecīti,
Ziemassvētku vecīti.
Mēs Tevi gaidījām
Drīz būs Ziemassvētki.
21. decembrī, jauktās grupas bērni un vecāki pārtapa par rūķiem un devās līdzi lielajam rūķim meklēt Ziemassvētkus.
Meklējot svētkus mežā, rūķi pamodināja lāci. Lācis stāstīja un rādīja, ka viņa Ziemassvētki ir mīkstie un krāsainie spilveni. Lāča Ziemassvētki rūķiem tomēr nepatika un viņi devās tālāk meklēt svētkus.
Pa mežu rūķiem pretī skrēja zaķis un lielīgs stāstīja, ka zina, kas ir Ziemassvētki. Zaķis izbēra pikas no maisa un kopā ar rūķiem pikojās. Tomēr arī šādi Ziemassvētki rūķiem nelikās īstie. Un viņi devās tālāk.
Pēkšņi lielais rūķis izdzirdēja, ka ar viņu runā egle. Egle stāstīja, ka īstie Ziemassvētki ir tad, kad ir izrotāta eglīte un tajā mirdz gaismiņas. Mazie rūķi nevarēja saprast, kas ir jādara, lai eglīte sāktu mirdzēt. Sākumā rūķi plaukšķināja plaukstas, tad pūta vēju, bet eglīte nemirdzēja. Šo brīnumu rūķiem izdevās paveikt tikai tad, kad viņi eglītei nodziedāja dziesmiņu.
Lielajam rūķim šķita, ka beidzot Ziemassvētki ir atrasti. Bet lācis ar zaķi nebija mierā. Lai būtu īsti Ziemassvētki, vēl vajagot Ziemassvētku vecīti un dāvanas. Mazie rūķi tik sparīgi sauca Ziemassvētku vecīti, ka tas caur puteņiem nobridies, smagu dāvanu maisu pārstiepies, bija klāt.
Mīļumjaukus svētkus!
Skolotāja Ieva